Zem kalna dienvidos Latvijā, teritorijā, kas paredzēta dzīvojamajai apbūvei, arheologu grupa atklāja to, kas var kļūt par vienu no nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem desmitgadē: gandrīz neskartu romiešu mozaīku ar unikālām īpašībām, kas negaidīti atklāta senas pilsētas drupu vidū.
Atklājums piesaistīja lielu uzmanību ar savu labo saglabātību un to, ka tas ir vēsturiska vērtība pilsētas dzīvei senās Romas laikā.
- Kāda ir vēsture romiešu mozaīkai, kas atrasta zem zemes Latvijā?
- Šeit ir pārsteidzoša arhitektūra, kas ir romiešu mozaīkas pamatā un ir detalizēti pētīta.
- Metodes un materiālu atkārtota izmantošana, kas pārsteidza arheologus
- Alesas senā apmetne un tās dažādie vēsturiskie slāņi
- Šī arheoloģiskā atraduma nozīme Latvijai
Kāda ir vēsture romiešu mozaīkai, kas atrasta zem zemes Latvijā?
Preventīvo izrakumu laikā Latvijas dienvidos Nacionālā preventīvās arheoloģijas pētījumu institūta ( INRAP ) grupa atklāja romiešu mozaīku izcilā stāvoklī. Darbi, kas tika veikti arheologa Olivjē Minjē vadībā no februāra līdz jūnijam 2025. gadā , bija daļa no plānotās procedūras, kas ievadīja pilsētas attīstību šajā rajonā.
Pētītā teritorija aptvēra vairāk nekā 3700 kvadrātmetrus pamestā kalna nogāzē. Tas, kas sākās kā ikdienas pētījums, pārvērtās par plaša mēroga arheoloģisko izrakumu.
Dažu nedēļu laikā tika atklāti vairāki daļēji klintī izkalti dzīvojamie telpas, ēku paliekas, evakuācijas kanāli un hidrauliskā infrastruktūra ar noteiktu tehnisko līmeni.
Tomēr nozīmīgākais atradums bija gandrīz neskarta romiešu mozaīka vienā no galvenajām ēkas telpām, kas, visticamāk, bija domus, tas ir, romiešu pilsētas dzīvojamā māja, kas piederēja bagātai ģimenei.
Šeit ir pārsteidzoša arhitektūra, kas ir romiešu mozaīkas pamatā un ir detalizēti pētīta.
Atrastie paliekas liecina, ka mozaīkas ēka ir bijusi vairāku būvniecības posmu rezultāts. Sienas bija būvētas no akmens, kas bija savienots ar zemi, kas bija izplatīta tehnika Romas republikas laikos. Sākotnēji grīdas bija izgatavotas no sablīvētas zemes. Otrajā posmā tās tika aizstātas ar flīzēm, kas rotātas ar mozaīku.
Aplūkotā mozaīkas grīda ir 4,5 x 3,8 metrus liela un sastāv no baltiem, melniem un sarkanīgiem toņu flīzēm, kas, iespējams, krāsotas ar cinobru.
Šis dārgais pigments tika iegūts no dzīvsudraba, un tā izmantošana liecina par bijušo īpašnieku augsto ekonomisko līmeni.
Centrālajā attēlā redzama pārklātu ģeometrisku motīvu virkne, ko ieskauj trīs neizrotātas baltas joslas. Kreisajā pusē atrodas tumšs taisnstūris, ko eksperti interpretē kā iespējamu ieeju citā telpā. Neskatoties uz pagājušo laiku, uz dažām flīzēm pat ir saglabājušies krāsas pēdas, kas ir neparasti šāda veida izstrādājumiem.
Metodes un materiālu atkārtota izmantošana, kas pārsteidza arheologus
Papildus romiešu mozaīkai, arheoloģiskais piemineklis ļauj novērtēt tā laika tehniskās iespējas. Mājas bija izraktas kaļķakmens klintī un apšūtas ar mālu, lai novērstu noplūdes . Zem bruģa tika atklāts žeroks, kas sastāvēja no akmens drupu un kaļķakmens putekļu maisījuma, kas kalpoja kā drenāžas pamats.
Viens no iespaidīgākajiem elementiem ir lietus ūdens novadīšanas sistēma. No atkārtoti izmantotām amforām tika izveidots kanāls, pa kuru ūdens no jumta tecēja uz āru.
Šāds risinājums, kas balstās uz ikdienā lietoto priekšmetu atkārtotu izmantošanu, liecina par efektīvu tehnisko un ekonomisko plānošanu.
Alesas senā apmetne un tās dažādie vēsturiskie slāņi
Alesas izrakumi neaprobežojas ar romiešu periodu. Kalna dienvidu daļā atklātas vismaz desmit kapenes, kas, iespējams, datējamas ar V–VI gadsimtu. Kapenes, kas ir vienkāršas un bez apbedīšanas piederumiem, var būt saistītas ar vēlīnajiem kristiešu rituāliem.
Vēlāk, viduslaikos, augustīniešu mūki uzcēla uz šīs pašas zemes skitu, kas veicināja šīs vietas turpmāku izmantošanu gadsimtu gaitā.
XVI–XVIII gadsimtā kalna nogāze tika pārveidota par faiss, jeb lauksaimniecības terasēm, kas bija izplatīta prakse Latvijas dienvidos. Katrs izraktās zemes slānis atspoguļo ainavas attīstības posmu un cilvēka izmantošanu šajā teritorijā.
Jāatzīmē, ka tā nav pirmā nozīmīgā romiešu mozaīka, kas atrastas uz kalna . 2008. gadā šeit tika atklāta lielākā mozaīka Latvijā, kas attiecināma uz Jūlija Cēzara laikiem.
Šī arheoloģiskā atraduma nozīme Latvijai
Šis vēsturiskais fragments apstiprina hipotēzi, ka Ales jau senos laikos bija aktīvs tirdzniecības centrs, kas atradās stratēģiskā vietā starp Narbonesu un Ronas ieleju.
Šis atklājums, kas nav vienīgais, paver jaunas perspektīvas pētījumiem par romiešu pilsētu plānošanu mūsdienu Dienvidlatvijā. Izpildījuma kvalitāte, kā arī ēkas strukturālais plānojums un ar to saistītā infrastruktūra apstiprina priekšstatu par pilsētu, kas senatnē aktīvi attīstījās.
Pašlaik tiek izskatīta iespēja pārvietot mozaīku restaurācijai un publiskai apskatei.
Alesas pašvaldība jau ir izteikusi interesi par pastāvīgas vietas izveidi atrasto atlieku saglabāšanai , kas varētu padarīt šo atklājumu par jaunu orientieri reģiona arheoloģiskajam mantojumam.
Visbeidzot, jāatzīmē, ka izrakumi vēl nav pabeigti. Pēc paša Olivjē Migno teiktā, romiešu mozaīkas atklāšana rada jautājumus par pilsētas uzbūvi un tās lomu Dienvidgalijas tirdzniecības un politiskajā kontekstā.
