Parasti šādi cilvēki dod priekšroku klusēšanai vai neitralitātei, lai mazinātu problēmas vai domstarpības, izmantojot frāzes, piemēram, „Tas nav svarīgi” vai „Tas nav tik nopietni”.
Konflikti un nesaprašanās ir neizbēgama ikdienas dzīves sastāvdaļa: darbā, mājās, ar partneriem, draugiem un pat ar nepazīstamiem cilvēkiem. Lai gan tie bieži rada diskomfortu, tie ir nepieciešami un ir atslēga uz veselīgu attiecību veidošanu . Tomēr ne visi to uztver tā. Daži cilvēki labāk klusē, nekā strīdas, un cenšas izvairīties no jebkāda veida konfrontācijas, baidoties tikt noraidītiem un saņemt nevēlamu reakciju no otras personas. Šī tendence, kas sākumā šķiet veids, kā izvairīties no problēmām, var slēpt noteiktu nedrošību, vajadzību izpatikt vai bailes tikt pamestam, skaidro eksperti.
Šāda klusēšanas reakcija var būt saistīta ar dažādām jomām. Pirmkārt, ar bērnību: „Ģimenēs, kurās netika pieļauti jautājumi vai viedokļu atšķirības, autoritāras personas tika diskreditētas un nonivelētas, bet pakļaušanās tika saistīta ar apstiprinājumu un piesaistīšanos”, skaidro psiholoģe un pedagoģe Andrea Mora. Tas var būt saistīts arī ar emocionālu nedrošību: „Jūtas neaizsargātības vai spēka trūkuma, lai aizstāvētu savu viedokli, vai iesakņojusies doma, ka viedokļu atšķirības neizbēgami noved pie nepārvaramiem konfliktiem,” saka Mora. Un ar attiecību dinamiku: „Kas iegūta iepriekšējās attiecībās, kas bijušas raksturīgas ar pārmērīgu konfrontāciju, verbālu vai emocionālu vardarbību,” piebilst viņa.
Šo cilvēku tipiska uzvedība ietver klusēšanu vai neitralitāti, lai mazinātu problēmas vai domstarpības, izmantojot frāzes kā „Tas nav svarīgi” vai „Tas nav tik nopietni”, vai pat mainot savu viedokli, lai pievienotos citiem . Viņiem ir arī dažas kopīgas iezīmes: „Augsta jutība pret citu cilvēku jūtām, tendence uz pasivitāti vai pakļautību, grūtības noteikt skaidras robežas, strīdīgu tematu izvairīšanās un pastāvīga vajadzība pēc ārēja apstiprinājuma,” saka Mora. Viņiem ir arī tendence uz trauksmi, īpaši sociālās vai lēmumu pieņemšanas situācijās, zema asertivitāte — nespēja skaidri izteikt savas vajadzības vai vēlmes — augstas prasības pret sevi un pastāvīgs iekšējs konflikts, aizvainojums vai frustrācija par to, ka nav aizstāvēti savi intereses.
Šo konfliktu bailes var pārvarēt, kas nenozīmē “kļūt agresīvam, bet drīzāk iemācīties atrast līdzsvaru starp savām vajadzībām un citu vajadzībām, neupurējot savu autentiskumu”, norāda speciālists. Terapijā var strādāt ar pašapziņas stratēģijām: „Iemācīties atklāt ierobežojošus uzskatus, kas ved pie konflikta izvairīšanās, stiprināt pašcieņu, attīstīt pārliecinošas saskarsmes prasmes, iemācīties izteikt savu viedokli ar cieņu un stingrību, izmantojot frāzes, piemēram, „Es jūtu, ka…” vai „Mans viedoklis ir tāds…”, lai izvairītos no agresīva toņa, pārdomāt konflikta jēdzienu, praktizēt atklātību un izteikt savu viedokli, meklēt paraugus, kuri prot tikt galā ar konfliktiem, un uzturēt sevi pozitīvā atmosfērā, kopā ar cilvēkiem, kuri novērtē un respektē atšķirīgas domas,” skaidro Mora. Tomēr terapijā var veikt arī padziļinātāku darbu, lai atklātu bailes dziļākās saknes.
